Intervija ar Palidosim.lv vadītāju Miķeli Treidi. Raidījums “Monopols”, Latvijas Radio 1, 2019. gada 27. septembrī.

Sarunājas Miķelis Treide un Ingus Ulmanis.

Intervijas ieraksts: https://soundcloud.com/palidosim/monopola-viesis-palidosim-vaditajs-mikelis-treide

IU: Ceļošana, īpaši rudenī uz siltām zemēm, ir kā dāvana. Tomēr allaž gribas aizdomāties, ka arī dāvana ir kāda sarūpēta. Mūsu šī vakara viesis ir meistars uz šādu dāvanu gatavošanu. Palidosim.lv izveidotājs, īpašnieks – Miķelis Treide. Labvakar, Miķeli!

MT: Sveiks!

IU: Sākšu ar to viennozīmīgo lietu. Palidosim un viss tas, kas ir bijis pēc tam, ir bijis kaut kāda iemesla dēļ, un tas iemesls – tu esi cilvēks-ceļotājs pēc būtības?

MT: Noteikti, es domāju, ka tas tiek ielikts šūpulī. Un tur es gribētu pateikties saviem vecākiem, vecvecākiem, kas paši ir lieli ceļotāji. Un kopā ar viņiem ceļojot un arī atbalstot manus, teiksim, bērnības ceļojumus, tas tika man ielikts šūpulī.

IU: Kā tas ir “ielikts šūpulī”? Tu brauci līdzi vecākiem – noskatījies, kā viņi dara?

MT: Droši vien pēc tam es viņiem mācīju kā jādara. Bet sākumā mēs ceļojām ar vilcienu, padomju laikā uz Krimu katru rudeni. Un pēc ta m skolas laikā braucu ekskursijās ar klasēm un dažādiem pulciņiem. Un tas ļoti palīdzēja, ielika to āķi. Jo ir cilvēki, kuri īsti nav ceļojuši, un tad es viņiem saku “nu pamēģini, pamēģini” un tas “uzāķē viņus” – pēc tam ir grūti palikt uz vietas.

IU: Tu zini tās padomju savienības robežas, zini, kuras valstis bija? Un tagad tās ir eksotiskas valstis.

MT: Tālāk, jā, par Ukrainu droši vien es nebiju. Bet nu es esmu izbaudījis, līdzīgi kā šobrīd, bezrobežu braukšanu arī padomju savienībā.

IU: Ja tu raksturotu, jeb, pa daļām izjauktu savu ceļojumu, ko tu ņemtu tajā mugursomā līdzi?

MT: Zini kā, braucot, piemēram, uz Austrāliju, es pilnīgi mierīgi varēju nopirkt lētas biļetes un tikai pēc tam saprast, ka tajās lētajās biļetēs bija tikai rokas bagāža. Un tad es apskatījos rokas bagāžu – 7 kilogrami. Un es braucu uz trīs nedēļām. Bet braucot uz siltām zemēm daudz jau arī nevajag ņemt līdzi. Un otrkārt, lidojot uz valstīm, kur cenu līmenis ir zemāks kā Latvijā, un Āzijā lielākoties tā ir, tad visu jau var atļauties nopirkt uz vietas. Visbiežāk tas apģērbs, ko tu esi pircis Latvijā, kaut kur tur arī ir ražots. Līdz ar to tā mana soma ir ārkārtīgi viegla un neaizņem pārāk daudz vietas. Un vēl labāk - es kādreiz daru tā, ka ņemu tādu apģērbu, kuru es labprāt arī tur atstāju un atbraucu ar kaut ko jaunu.

IU: Zini, tā ceļošana ir tā kā tāda mistiska narkotika - tu nesaproti iemeslu reizēm, kāpēc tu uz turieni brauc. Viens no iemesliem parasti ir “es braucu uz siltajām zemēm”, bet ne jau vienmēr tas ir tas galvenais un vienīgais. Kāds ir tavs iemesls ceļot?

MT: Jā, es esmu par to diezgan domājis un es domāju, ka tā ir – ceļošana ir zināma veida atkarība. Ceļošana var būt arī aizbēgšana, kas arvien mazāk ir iespējams, jo tev ir bez ierobežojuma internets, aizvien vairāk parādās iespēja internetu lietot arī lidmašīnā – tev grūtāk ir aizbēgt no tās šī brīža realitātes, no darbiem. Man noteikti tā ir aizbēgšana no Latvijas nepatīkamākajiem gadalaikiem vai mēnešiem, kā novembris, kad īsti nav vēl sniega un ir tāds drēgns, lietains. Un tad man liekās visforšāk ir kaut kur aizbraukt – pakāpt kādos kalnos vai izbaudīt sauli.

IU: Cik valstīs tu esi bijis pavisam, esi paskaitījis?

MT: Jā, aptuveni vajadzētu būt ap kādām 45.

IU: Būtu interesanti tādu grāmatiņu izveidot, jo faktiski divas lappuses jau aizpildītas ar nosaukumiem vien.

MT: Grāmata nē, bet tas ko es daru, ir- vācu statistiku par saviem lidojumiem. Sākot ar savu pirmo lidojumu 90.gadā līdz šim brīdim ir nu jau ap 350 lidojumiem.

IU: Nu jā, tad tā salīdzinoši var izsecināt cik tu valstīs esi bijis.

MT: Jā, tā ir.

IU: Aizbraucot uz ārzemēm, tu vienmēr uztraucies par valodu, kā tu sarunāsies ar ļaudīm? Nu taču visas valodas tu neproti. Cik tu valodas proti?

MT: Pamatā jau, protams, ar angļu valodu var mēģināt. Ja nē, tad ar latviešu valodu var diezgan daudz kur tikt cauri. Pirms braukšanas uz Peru, man bija viens spānis, kurš divas nedēļas pamācīja tādus pilnīgus pamatus. Un es varu teikt, ka braucot uz Latīņameriku ir ļoti labi pamācīties pāris pamatlietas spāniski, jo tas ārkārtīgi atvieglos pārvietošanos.

IU: Bet vai nav tāda īpašā ceļošanas valoda, tā kā tu saki – ar rokām, kājām, acīm, matus plēsdams un sizdams, un kaut kādā veidā izstāstīdams, uzprasīdams “uz kurieni man iet – tur un tur”?

MT: Es neesmu to vēl izmantojis, bet aizvien biežāk ceļošana ar tehnoloģiju palīdzību kļūst ļoti viegla, jo tev arī Latvijā vai Ķīnā esot ārzemniekam nav jau jāzina tā vietējā valoda – tu nofotografē un tev uzreiz telefonā parādās tulkojums ko tas nozīmē. Man nesen atveda no Izraēlas vienu nepazīstamu produktu – es nesaprotu kas tas ir, es viņu nofotografēju un uzreiz var saprast kas tur iekšā.

IU: Šī ir jauna ceļošanas valoda, vai ne?

MT: Absolūti. Un tāpat arī Uber vai taksometri, ko tu izsauc caur aplikāciju. Tev nav jārunā ar to šoferi, jo tev jau galamērķis ir nosprausts un viņam vienīgais, kas jāizdara ir jāaizved tevi.

IU: Tātad ceļojums mainās tehnoloģiju dēļ.

MT: Absolūti, noteikti tas tā ir. Un ir cilvēki, kas to izbauda un būs noteikti cilvēki, kas gribēs ceļot vecā veidā, jo skaidrs, ka tev zūd tā komunikācija ar vietējiem. Tev īsti vairs nevajag viņu palīdzību.

IU: Atgriežamies pie tās idejas un jēgas ceļot labi. Sliktie mēneši, kā tu teici, vai nepatīkamie Latvijas mēneši, kad tu gribi prom un kaut kur uz siltākām vietām. Bet nu aizbraucis esi uz tām siltām vietām, tagad tu nesēdēsi visu laiku saulītē un negozēsies – ko tu tur dari?

MT: Man liekas, ka ceļojumu ir ļoti svarīgi sabalansēt. Veidot tādu kā scenāriju. Līdzīgi kā filmām un seriāliem ir scenārijs ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu – tur vēl kaut kur arī kāda trakāka lieta gadās. Bet sākumā es domāju, ka ievadam ir svarīgi mēreni piedzīvot kultūršoku. Aizbraukt, novērot no sākuma, lai saprastu. Nu vismaz man tā ir. Es novēroju no sākuma kādas ir tās paražas, kā tas notiek, nemēģinot uzreiz mesties kaut kādā elpu aizraujošā piedzīvojumā pa taisno no lidostas. Un tad pēc kādas dienas, divām iet un šo valsti tā kā izbaudīt. Lielākoties tad es skatos vai ir vēl kādi iekšējie lidojumi iespējami - kādā veidā saplānot, lai to valsti varētu aptvert. Tādēļ man vislabāk patīk salas, kurām ir konkrētas robežas. Jo ar valstīm ir daudz grūtāk - nu kā lai es aptveru vienu Ameriku.

IU: Šis vispār, ko tu tagad runā, ir ļoti interesanti. Jo tu plāno citiem braucienus un tu gribi būt tāds perfekts attiecībā pret citiem, bet attiecībā pret sevi tu gribi improvizēt.

MT: Es aicinu klientus, lai viņi nāk pie manis un improvizēsim kopā. Es esmu licis karti uz grīdas un spraužam plānu. Protams, ka tur, kur es esmu bijis, ir daudz vieglāk saplānot šos braucienus un ir ārkārtīgi svarīgi zināt to cilvēku, kam tu plāno – jo tu labāk zini kāds tas cilvēks ir pēc tipa, jo vieglāk ir saplānot. Nu jā, un tad ceļojuma vidū es mēģinu dažādus piedzīvojumus vai pārvietoties, kaut kādas aktivitātes. Un ceļojuma nobeigumā es atstāju parasti kādas trīs dienas kad es nedaru neko, palieku kādā viesnīcā un vienkārši baudu siltumu un sauli.

IU: Tas interesantais par mērķiem runājot – bieži vien īstais mērķis ir tikai atbraucot mājās un pēc tam paskatoties ar laika distanci, kā tad man tur ir gājis, ko es visvairāk esmu atvedis no kādas zemes?

MT: Ir divi varianti. Vai nu tu brauc uz kādu mērķi, jo šobrīd ceļošana vai avio biļetes - tā ir tikai nokļūšana. Līdzīgi - es jau nedomāju, ka ceļošu tagad ar 1. tramvaju. Tu izmanto to kā pārvietošanās līdzekli. Un dažreiz šīs lētās aviobiļetes ir tās, kas pamudina tev braukt uz vietu, kaut tev nav ne mazākās nojausmas ko tur darīt un tu varbūt tikai pēc tam sāc domāt, kā tu saki, kur esi bijis.

IU: Pat tā, vai ne.

IU: Miķelis Treide, mūsu šīvakara viesis. Par ceļošanu mēs runājam un ne tikai – arī par viņu pašu parunāsim, bet nu kā jau tas parasti ir “Monopolā”, paklausāmies arī tevis izvēlētu mūziku. Nezinu, kā tu viņu klasificētu, mēs sāksim ar Stacey Kent. Kāpēc šī tā izvēle, varbūt arī te kādi savi mazie stāstiņi?

MT: Esmu bijis arī uz viņas koncertu Londonā. Ārkārtīgi patīkama māksliniece un atbilstoša dziesma šodienas sarunai.

[Dziesma: Stacey Kent – I Wish I Could Go Travelling Again]

IU: Stacey Kent, kurā valstī tu teici?

MT: Londonā.

IU: Londonā bija šis koncerts. Tev ir tā, ka, piemēram, koncertus tev patīk skatīties arī kaut kur citur, ne Latvijā, labāk nekā pašu mājās?

MT: Tas ir arī uzreiz kā ceļojums. Un noteikti - es domāju, ka līdz ar to tas koncerts ir tā kā galvenais. Un tad tu viņu apvij apkārt ar citām aktivitātēm un tev veidojās ceļojums.

IU: Nu ja. Koncerts ir iemesls, kāpēc uz turieni doties un tad jau nāk viss pārējais.

MT: Aizvien vairāk ir šis interešu tūrisms – cilvēki nebrauc vienkārši skatīties vai braukšanas dēļ. Viņi brauc uz kaut kādu konkrētu mērķi – iemācīties gatavot suši, cept picas vai uz kādu koncertu. Un interešu tūrisms ir tas, kādēļ piedzīvojumi un kaut kas tāds šobrīd ir ārkārtīgi populārs - tādēļ, ka cilvēki meklē piedzīvojumus. Tas iespējams ir daudz svarīgāk par vienkārši gulēšanu pie jūras.

IU: Miķelis Treide, mūsu šīvakara viesis “Monopolā”. Īsts ceļotājs pēc savas būtības un arī pēc savas nodarbošanās. Tāpēc par ceļošanu arī mēs vairāk runājam. Bet ja tagad pakāpjot atpakaļ tavā dzīvē - tu esi rīdzinieks?

MT: Jā.

IU: Un vienam lauku cilvēkam Rīga vienmēr likusies kā tāda liela citadele. Bet tad, kad tu aizbrauc kaut kur citur pasaulē, vai Rīga nepaliek pavisam maziņa?

MT: Ir vienmēr ļoti patīkami atgriezties. Nē, es galīgi nejūtos šeit provinciāli, dzīvojot Rīgā. Ļoti skaisti ir lielās pilsētas, ir patīkami būt Ņujorkā atkal un atkal un katru reizi to pilsētu redzēt citādāk un kā tā mainās. Bet man daudzi radi dzīvo ārzemēs un es zinu, ka noteikti nebūšu viens no tiem. Es diezgan konkrēti zinu, ka es pavadīšu savas dienas Latvijā.

IU: Kā tu teici jau sākumā, ka vecāki ielika tev labas saknes, lai tu šeit arī dzīvotu un lai arī tev liktos, ka šeit ir vissakarīgākā dzīvošana. Kā tev bija bērnībā? Es atceros, ka man vienas no mīļākajām grāmatām bija par ceļošanu. Bija tādas, nu vismaz manos laikos, piedzīvojumu grāmatiņas ar īpašu šilti “Ceļojumi un piedzīvojumi”.

MT: Robinsons Krūzo. Man ir Herberta Cukura grāmata par ceļojumu uz Gambiju. Tad es vienmēr viņu pāršķirstu un domāju: “Nu jāaizbrauc uz to Gambiju ir kādreiz.”

IU: Biji?

MT: Vēl neesmu bijis nē. Bet nāks aizvien vairāk lēti lidojumi un varēs par ļoti pieejamām cenām arī tikt uz Gambiju.

IU: Skolas tu pabeidzi šeit pat Rīgā, vai ne?

MT: Jā.

IU: Ļoti labās skolās mācījies. Tajā nozīmē, ka, piemēram, man liekas, ka esi pat mācījies pirmajā ģimnāzijā.

MT: Īsu brīdi.

IU: Tur jau gudri puiši un meitenes mācās.

MT: Jā. Protams, ka tas, tā komanda, ar ko tu esi bijis kopā skolās, augstskolās pēc tam tev paliek un iet līdzi dzīvē kā draugi.

IU: Pēc tam arī universitātē studēji? Kā tu izvēlējies to “ko tad es darīšu” un “par ko tad es studēšu”? Tas bija tāds mērķtiecīgs solis?

MT: Es diezgan skaidri zināju, ka tās būs humanitārās zinātnes un tajā brīdī komunikācija bija tā, kas sāka trendot. Tad es izvēlējos studēt komunikācijas un pat strādāt jomā ar otru lietu, ko es daru. Man ir grafiskā dizaina studija un līdz ar to es it kā savelku tādas nesaistītas divas paralēlas pasaules, kas ir dizains un ceļošana, bet patiesībā tas ir viens un tas pats. Tas ir pakalpojums, ko tu sniedz un tas veids, kā tas tiek darīts, ir ļoti līdzīgs.

IU: Bet tur jāprot vienu vai otru darīt, nu tīri profesionālā ziņā.

MT: Komunicēt.

IU: Tu esi tas komunikators jeb starpnieks vienā un otrā?

MT: Jā, un tad man ir profesionāļi, protams, komanda, bez kuras man būtu ļoti grūti.

IU: Tu jau zini, ka mūsu raidījumā ir tāda jauka lieta – man tās dāvanas arī priekš tevis ir sagādātas – kā vizītkartes. Paklausies pirmo vizītkarti:

Miķeļa kolēģe Jekaterina: Es vēlos nodot sveicienus Miķelim. Mēs gandrīz jau piecus gadus strādājam kopā, uz šo darbu mani atveda liktenis. Atnācu uz praksi, bet tā iepatikās, ka paliku. Miķelis ir ļoti foršs priekšnieks un kolēģis. Viņš vienmēr cenšas izdarīt visu to labāko saviem darbiniekiem. Viņam patīk taisīt pārsteigumus. Vienreiz, lai pateiktos mums par labi padarītu darbu, viņš uzaicināja mūs uz pusdienām restorānā. Bet tas nebija viss! Sarunājot satikties agri no rīta, viņš aizveda mūs uz lidostu, kur mēs sapratām, ka nebūs parastas pusdienas, bet pusdienas citā valstī.

Miķeļa kolēģe Sandra: Un te būs neliels Miķeļa raksturojums kolēģu skatījumā. Varētu teikt tā, prasīgs pret sevi un citiem. Stingrs, bet taisnīgs. Taupīgs, bet ne skops. Arī ar humoru viss kārtībā. Vārdu sakot, nav ideāls, bet kopumā ir okay.

IU: Izrādās kopumā tu esot okay! Pazini runātājus?

MT: Jā.

IU: Tur bija divas?

MT: Jā.

IU: Divas dāmas, tavas kolēģes?

MT: Jā.

IU: Ja tev ir kolēģes un tu runāji par to, ka esi priekšnieks - tas nozīmē, ka tev ir jāvada. Kāds tu esi kapteinis, komandas vadītājs?

MT: Tu jau dzirdēji. Es nevaru nepiekrist – es kontrolēju.

IU: Tu visam piekriti – stingrs, prasīgs pats no sevis un citiem arī, ja?

MT: Zini kā, nu tas par ko mēs arī iepriekš runājām. Ka tad, kad klienti nāk, viņi iespējams pazīst mani un sagaida, ka es tagad viņiem palīdzēšu. Un, protams, es viņiem saku “jā, es palīdzēšu”. Bet man pašam arī noteikti ir nepieciešama palīdzība. Jo mans bizness savādāk nav vairāk paplašināms, ja es to daru viens. Un līdz ar to man vajag komandu, kura strādā pēc līdzīgiem principiem, pēc tās domāšanas, kāda ir man.

IU: Izrādās tu esi pārsteigumiem pilns arī attiecībā pret saviem kolēģiem – ņem un aizved viņus pusdienās kaut kur uz citu zemi. Kā tevi pašu varētu pārsteigt?

MT: Tas jau ir tāds man liekas visbiežākais jautājums, pirms kaut kādām jubilejām - “ko tev dāvināt?”. Nu ko, tad es saku “ai, galvenais, ka lidmašīna virsū, tad jau man derēs”. Man ļoti patīk lidmašīnas, man pašam patīk lidot un skatīties lidmašīnas un līdz ar to – jebkas, kas ar lidmašīnām derēs.

IU: Tev patīk lidot – no kurienes šī patika?

MT: Es domāju, ka tas ir interesants jautājums – es cilvēkiem jautāju “vai tu atceries savu pirmo lidmašīnu, savu pirmo lidojumu, ar ko lidoji?” Un ir cilvēki, kuri pilnīgi neko pat neatceras - kad tas ir bijis, uz kurieni tas ir bijis. Un man tas ir ārkārtīgi dīvaini, man liekas, ka tas ir tāds notikums. Un man tas bija 90. gadā, lidojums no Rīgas uz Simferopoli ar Aeroflot TU-134. Ko es ļoti labi atceros ejot klāt tai lidmašīnai - kā viņai dzinēji gaudo un kā dod padzerties Mirandu lidojuma laikā un izsniedz tās ledenes. Un tie skati ar mākoņiem – tas noteikti atstāja tādu dziļu iespaidu arī uz visiem pārējiem. Un kā jau es teicu, tie lidojumi ir tā kā būšana projām un aizbēgšana no visa pārējā.

IU: Daudzi cilvēki tieši dēļ lidojuma vien negrib ceļot, tāpēc, ka liekas “ak dieniņ”, tur tādas svešas sajūtas – bail no augstuma, lidmašīnas, lidošanas. Tad vēl arī tās īpašās lidmašīnu stacijas, kur daudz cilvēku, kaut kādas burzmas – tieši tas, kas viņus atbaida. Tev ir pretēji?

MT: Noteikti ir cilvēki, kas maksās krietni vairāk, lai lidotu tiešo reisu. Es būšu viens no tiem, kurš izvēlēsies lidot ar pārsēšanos.

IU: Par šo pasākumu mēs vēl parunāsim, bet tev no meitenēm vēl ir arī kāds jautājums:

Miķeļa kolēģe Renāte: Ne vienmēr ceļojums norit tā, kā ieplānots. Kāds ir bijis spilgtākais starpgadījums ceļojuma laikā?

MT: Tā bija mana trešā kolēģe. Man noteikti tas bija lidojums, kurš tika atcelts Londonā, sniegputeņa dēļ. Lidosta tika paralizēta un tuvākais reiss, ko piedāvāja, bija pāris dienas vēlāk. Es sapratu, ka diez vai gribu gaidīt tik ilgi, gribās ātrāk nokļūt mājās. Un skaidrs, ka aviokompānija saka, ko viņi piedāvā – un tad tu vari piekrist vai nepiekrist. Ir ļoti svarīgi zināt, ko tad tu vēlies tā vietā, lai tev ir jau zināma, skaidra prasība. Es zināju. Es teicu okay, bet vai var lidot nevis uz, man bija lidojums uz Stokholmu, bet vai var lidot uz Gēteborgu. Viņi teica jā, var, rītdien var. Es teicu – brīnišķīgi. Tad es paliku lidostā pa nakti un nākamajā rītā lidoju uz Gēteborgu. Un tad – kā tālāk nokļūt? Vismaz es esmu tuvāk mājām – kā nokļūt tālāk? Es sapratu, ka lidojums no Gēteborgas nav, ar vilcienu braucu uz Stokholmu. Bet es saprotu, ka prāmi uz Rīgu arī es esmu nokavējis. Un lidojumi, protams, pēdējā brīža ir ārkārtīgi dārgi. Bet tad es atcerējos, ka ir tāds kravas prāmis no Nīneshamnas, kas ir nedaudz zem Stokholmas, uz Ventspili. Un tas bija pietiekami vēlu, lai uz viņu paspētu. Un kā vienīgie pasažieri bez tālbraucēju šoferiem uzkāpām uz prāmja - un tā es ierados no Londonas, ar autobusu no Ventspils, Rīgas autoostā.

IU: Un nepagāja tās pašas divas dienas?

MT: Nē, nē, tas bija krietni, krietni ātrāk, kā tas piedāvātais.

IU: Labi, pieminēsim arī tavas kolēģes, viņu vārdi ir Jekaterina, Sandra un Renāte.

MT: Jā, paldies viņām!

IU: Visas trīs kaut kādā veidā izpaudās. Labi, nākamā tava muzikālā izvēle – Will Young

MT: Tā ir mana un sievas kāzu dziesma, kas arī ir saistīta ar, teiksim, lidošanu.

IU: Mums jāpasveicina tava sieva.

MT: Jā, paldies Annai!

[Dziesma: Will Young – Anything is Possible]

IU: Mūsu šīvakara viesis, Palidosim.lv izveidotājs, īpašnieks – Miķelis Treide. Pie tām lidmašīnām gribi, negribi jāatgriežās, jo tu esi, man liekas viens no lielākajiem spečukiem visā Latvijā, kurš pazīst ne tikai izdevīgos lidojumus, lētākos savienojumus, bet vispār kopumā pazīst lidostas. Pazīst un saprot, kuras ir bīstamākas, kuras nav. Ir kaut kādas lidostas, kur – nē, nē, nē, tieši šis iemesls būs, ka es nelidošu uz turieni, jo tur ir dikti bīstami. Vai gluži pretēji – tev patīk uz turieni braukt?

MT: O, jā, jā, man patīk tās bīstamās lidostas. Lidošana ir kļuvusi par ļoti tādu paredzamu un drošu un kādreiz, lai būtu interesantāk, gribās tādas, nu teiksim - asākas izjūtas. Un es tādēļ arī izmēģinu dažādus lidošanas veidus. Pēdējais, ko es izdarīju, bija izlecu ar izpletni. Un man nemaz nebija bail. Tas bija ārkārtīgi – es biju sajūsmināts.

IU: Bet vienkārši kāpēc tad tu pats nelido? Kāpēc tu neesi iemācījies vēl pie stūres sēdēt?

MT: Nē, es saprotu, ka es varu blakus sēdēt. Un starp citu, ja rodas iespēja sarunāt sēdēt cockpitā, jumpseatā, tas ir tas trešais krēsls starp pilotiem - nu tā ir fantastiska sajūta. Grūti ir atgriezties pēc tam…

IU: Bet kāpēc tu tik noteikti saki “nē, es noteikti nekad pats nelidošu pie stūres”?

MT: Tas ir milzīgs darbs, lai tur nokļūtu. Un es īsti neesmu pārliecināts, vai es vēlos pats būt tas, kas vada to lidmašīnu. Es ļoti komfortabli jūtos arī kā pasažieris.

IU: Labi, izstāsti vienu trakāko lidostu un trakāko nosēšanos un pacelšanos.

MT: Zini, es visiem varu tikai rekomendēt lidot, pat ar manu lidošanas stāžu man nav bijis tik traku piedzīvojumu. Jā, ir turbulences, ir kādreiz, ka lidmašīna nespēj nolaisties un paceļas uz otro nosēšanās reizi. Bet nekad skābekļa maskas nav kritušas ārā un neviens nav pacēlies un lidojis lidmašīnā dēļ tā, ka milzīgas gaisa bedres. Līdz ar to es varu teikt, ka kopumā lidošana ir ārkārtīgi droša. Iespējams, ka drošākais pārvietošanās līdzeklis.

IU: Tā ir, kā tu saki, un to saka arī paši lidotāji. Bet visiem cilvēkiem parasti ir nedaudz, nedaudz bail.

MT: Jā, tā ir. Lielbritānijā es zinu, ka ir speciāli kursi, semināri, kur aviokompānijas rāda un stāsta, cik tas ir droši. Un pēc tam ir tāds izmēģinājuma lidojums, kur visi piloti stāsta, kādēļ kāda skaņa, kā kas notiek, tādēļ lai tie potenciālie lidotāji būtu pārliecināti, ka tas viss ir normāli.

IU: Tieši tā tu esi nosaucis arī savu kompāniju – Palidosim.

MT: Jā.

IU: Nu ar tādu tā kā draudzīgu uzaicinājumu: “Paklausies, nu nav ko, vai ne – palidosim!” Tieši pirms raidījuma bija ļoti interesanta tikšanās ar vienu tavu klientu, kas ir arī mans draugs. Nesauksim viņu vārdā.

MT: Labi.

IU: Bet izrādījās, ka viņš tevi nekad nebija redzējis, lai gan ar tevi kopā viņš patiesībā bija lidojis ļoti daudzas reizes. Kaut kādā veidā tā ceļošanas plānošana un tas viss, kādā veidā tas notiek ne vienmēr ir tik personisks.

MT: Ļoti daudz tas notiek virtuāli, jo šobrīd patiesībā jebkurš var būt ceļojumu aģents. Un tas, ko tie cilvēki vēlās no manis ir zināšanas un laiks. Tas ir tas, ko viņi saņem no manis. Jo katram cilvēkam ir sava profesija un sava ģimene, un viņš velta laiku savam darbam. Un ir cilvēki, kuriem ārkārtīgi pašiem patīk kaut ko darīt un ir cilvēki, kuri labprāt to uztic darīt kādam citam.

IU: Kāpēc tu vispār taisīji kompāniju?

MT: Nu noteikti sākumā tas sākās tā, ka es pats, kā tu dzirdi, lidoju. Pabeidzu skolu, pat skolas laikā jau lidoju ar ekonomiskiem lidojumiem. Tad draugi prasīja, nu vai es nevaru palīdzēt viņiem sameklēt, arī ģimenei, protams. Un saproti, tad vienā brīdī sāka arī nepazīstami cilvēki zvanīt un prasīt, lai es viņiem palīdzu. Un tad viņi prasa: “Nu ko tu vēlies par to?” Un es saku: “Nu atvediet man kaut kādu suvenīru vai kā.” Un tad vienā brīdī tas apjoms kļuva tāds, ka es sapratu eu, pagaidi, ir jādibina kompānija.

IU: Tad tādā dabīgā veidā tu nonāci līdz šim.

MT: Absolūti. Un tas sākās kā hobijbizness, bet ir pāraudzis šobrīd jau ļoti nopietni, jo pavasarī kļuvām par starptautiskās gaisa satiksmes aģentūras, asociācijas biedru. Un mēs esam arī Latvijas tūrisma asociācijā. Un līdz ar to nu šobrīd pilnvērtīga ceļojumu aģentūra.

IU: Miķeli, es tevi apsveicu!

MT: Paldies!

IU: Bet Monopolā vēl viena vizītkarte:

Miķeļa draugs Jānis: Sveiciens Miķelim un visiem radio klausītājiem. Ar Miķeli esam kursabiedri nu jau no bakalaura studiju gadiem Rīgas Stradiņu Universitātes komunikāciju zinātņu fakultātē. Bet jāsaka, ka tuvāki draugi esam palikuši tieši pēc studiju beigšanas. Es Miķeli raksturotu kā komunikablu, atvērtu un zinātkāru džeku. Lidošana ir ne tikai viņa darbs vai hobijs, bet pilnīgi noteikti dzīvesveids. Ar viņu var stundām ilgi apspriest aviokompāniju jaunumus, lidojumus, labākus, lētākus, savienojumus un galamērķus. Tā kā Miķelis ir ļoti orientēts uz ietaupīšanu it visās dzīves jomās, tad tā noteikti ir laba ziņa viņa uzņēmuma Palidosim.lv klientiem, jo arvien tiks piemeklēti ekonomiski pamatotākie risinājumi. Ja lielākā daļa cilvēku vairākas pārsēšanās vai lidostu maiņas, lai nokļūtu galamērķī, uzskatītu par apgrūtinājumu, tad Miķelis būs tikai priecīgs iepazīt vēl kādu aviokompāniju vai izbaudītu kādu papildus servisu vai transportlīdzekli. It īpaši, ja tādā veidā sanāks ietaupīt.

IU: Jānis Purvītis. Pazini savu draugu?

MT: O, jā, mans vedējs.

IU: Arī tavs vedējs?

MT: Jā.

IU: Nu redzi, mēs nonākam līdz tavai ģimenei. Un šis jautājums, ko es pie sevis uzdodu - kā es gribētu, jeb- ar ko kopā ceļot? Un tad kaut kā tas solo ceļošanas prieks man ir pilnībā pārgājis kopš tā brīža, kad tu satiec otru cilvēku. Kā tev ir?

MT: Jā, es visiem novēlu pirms uzsākt attiecības, ar šo otro pusīti aizbraukt kādā ceļojumā. Nevis All Inclusive pludmalē nedēļu pavadīt, kur viss ir iekļauts un visas ērtības, bet aizbraukt tādā tiešām piedzīvojuma ceļojumā, kur sastopaties ar grūtībām, ar bezmiegu, ar kaut kādām izmaiņām. Tas ārkārtīgi parādīs to, vai jūs būsiet gatavi kopdzīvei turpmāk.

IU: Un tas bija tavs gadījums arī?

MT: Noteikti, jā. Es domāju, ka mums ļoti sakrīt tās intereses ar sievu un arī bērnos audzinam to pašu.

IU: Bieži iznāk ar ģimeni tā aizceļot?

MT: Mēģinu. Noteikti ir tā, ka ir kaut kādi komandējumu braucieni, kad, protams, ka pašam jābrauc. Bet tā līdz šim vienmēr esam braukuši kopā ģimenē.

IU: Jānis tev uzdod arī jautājumu:

Miķeļa draugs Jānis: Tā kā tuvojas gada aukstākie un tumšākie mēneši – oktobris un novembris, kad mums šeit Latvijā pietrūkst siltuma, tad aktualizējas jautājums – kur meklēt lētu sauli? Jāatzīmē, ka šis ir arī viens no Miķeļa tādiem iecienītajiem terminiem. Tātad jautājums sekojošs: kādas aktualitātes lētas saules meklējumos oktobrim un novembrim var ieteikt Miķelis? Paldies!

MT: Tas tepat aiz stūra - un tad jau tas ir pēdējā brīža un skolēnu brīvlaiks.

IU: Tas būs par vēlu tad ieteikt tagad?

MT: Jā. Tad uz neko ļoti ekonomisku jau vairs nevajag cerēt.

IU: Bet no valstīm tu jau izteicies, ka Āzijas zemes ir tās, kur uz vietas ir daudz lētāk nekā kaut kur Eiropā.

MT: Jā, tad sadala to budžetu, iespējams, ka tas lidojums ir dārgāks nekā kaut kur uz Eiropu, bet toties uz vietas dzīvošana Āzijā viennozīmīgi būs lētāk - ne tikai ēšana, visa dzīvošana.

IU: Ar kādu laika distanci man ir jārēķinās, lai ceļojums tiešām foršs sanāktu un arī lēts?

MT: Atkarīgs no galamērķa un no tiem datumiem, kad tu plāno savu ceļojumu. Uz svētku periodu tas noteikti būs agrāk. Ja tas ir kādās, tā kā parastās dienās, tad divi mēneši būtu tāds optimālais laiks, kad to darīt. Divus mēnešus pirms plānotā brauciena.
 
IU: Labi, paklausāmies tevis izvēlēto nākamo dziesmu – Frank Sinatra. Nu tur jau no citiem laikiem šis dziedātājs nāk.

MT: Jā, nu tas tā kā Palidosim angļu versija.

IU: Es vienkārši iedomājos, ka Frank Sinatra izvēlās arī cilvēki, kas ir dzīvojuši Amerikā. Varbūt tu esi dzīvojis tur kādu laiku?

MT: Bišķiņ. Bišķiņ ir gadījies. Jā, radi arī – visi radi dzīvo ārzemēs un tad arī Amerikā.

IU: Pamāsim tagad Amerikai, teiksim - Ņujorkai.

MT: Hello, hello!

[Dziesma: Frank Sinatra – Come Fly With Me]

IU: Miķeli, klausoties Frank Sinatra man nāk tas viens stāsts prātā, ko tu man stāstīji un par ko mēs neesam parunājušies. Tas ir tajā formulācijā “pieejama ceļošana”. Pastāsti, ko tas nozīmē un par ko šeit ir runa?

MT: Es domāju, ka ceļot var ikviens un arī lidot var ikviens, un šeit es domāju arī cilvēkiem ar invaliditāti, jebkura veida invaliditāti arī ir iespējams ceļot par tām pašām cenām, kā jebkuram. Vienīgais, kas ir jādara, jāņem pāris lietas vērā. Ir noteikti jāsazinās pirms tam ar aviokompāniju, lai tiktu noorganizēta palīdzība tikt lidmašīnā un pārvietoties pa lidostu. Kā arī sekot līdzi, jo viesnīcās, lielai daļa viesnīcu ir speciālas istabiņas, kas ir pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

IU: Tas ir arī tāds viens, varētu teikt, ļoti dvēselei patīkams darbs. Ka tu, teiksim, atrodi savā profesijā kaut ko tādu neordināru? Jo reti kurš aizdomājas par šādām lietām.

MT: Jā, es jau 16 gadus esmu kopā ar invalīdu un viņu draugu apvienību Apeirons. Biju no sākuma kā brīvprātīgais, strādāju ar viņiem. Un līdz ar to esmu ļoti sapratis to cilvēku vajadzības un vēlmes un tas man ir palīdzējis arī izprast to, kādā veidā atvieglot šiem cilvēkiem ceļošanas iespējas. Un, protams, ka ir ārkārtīgi patīkami, kad es vienmēr cilvēkiem jautāju – kas ir tavs sapņu galamērķis, kur tu vēlies nokļūt? Un bieži vien tie sapņi ir ļoti reāli realizējami arī dzīvē, lai šos sapņus cilvēkiem pārvērstu realitātē.

IU: Es domāju ar šo arī mēs varētu beigt mūsu sarunu. Es pieņemu, ka mūsu klausītāji tavā balsī dzirdēja tādu komunikāciju, kas ir patīkama, sirsnīga, labsirdīga un droša arī pie reizes. Ir jauki, ka vienkārši tāds cilvēks saka: “Palidosim, palidosim kopā!” Paldies tev Miķeli par to, ko tu dari! Atgādināšu, ka šīvakara Monopola viesis Palidosim.lv izveidotājs, īpašnieks Miķelis Treide bija šovakar Monopolā.